Arī sa­kop­jot un res­tau­rē­jot var sa­bo­jāt

29. feb­ru­ārī Dur­bes pi­lī ti­ka no­or­ga­ni­zē­ta kon­fe­ren­ce «Kultūras man­to­ju­ma iden­ti­fi­kā­ci­jas un pēt­nie­cī­bas pro­blē­mas: Tu­ku­ma pil­sē­tas piemērs». Tā bi­ja vel­tī­ta Tu­ku­ma mu­ze­ja di­rek­to­res Ag­ri­tas Ozo­las grā­ma­tas «Tukums. Vec­pil­sē­ta. Ie­las, na­mi un iedzīvotāji» at­vēr­ša­nai. Kon­fe­ren­cē uz­stā­jās vai­rā­ki Lat­vi­jas kul­tū­ras, vēs­tu­res un pie­mi­nek­ļu aiz­sar­dzī­bas gran­di, pa­ve­rot ska­tu uz mū­su pil­sē­tu ci­tu pil­sē­tu kon­tek­stā, uz­sve­rot la­bo un no­rā­dot uz pro­blē­mām, kā arī ie­ski­cē­jot kul­tū­ras un vēs­tu­res pie­mi­nek­ļu aiz­sar­dzī­bas vī­zi­jas. Mar­tā jau rak­stī­jām par mul­ti­kul­tu­rā­lis­mu, kas val­dī­jis mū­su pil­sē­tā kopš pa­šiem tās pirm­sā­ku­miem, un Tu­ku­ma pi­li, bet 12. aprīlī – par koka ēkām mūsu pilsētā.

SIA «Arhitektoniskās iz­pē­tes grupa» ar­hi­tekts Il­mārs Dir­veiks kon­fe­ren­cē stās­tī­ja par maz­pil­sē­tas vēs­tu­ris­ko cen­tru kā no­zī­mī­gu pil­sē­tas tē­la da­ļu:
– Pie­dā­vā­ju sa­vas pār­do­mas un sub­jek­tī­vus sprie­du­mus par maz­pil­sē­tu vēs­tu­ris­ko cen­tru šo­die­nu, kā arī par da­žiem prak­tis­kās rī­cī­bas as­pek­tiem.
20. gad­sim­tā maz­pil­sē­tās pa­rā­dī­jies jauns jē­dziens, pro­ti, "jauns centrs" pa­ra­lē­li ve­ca­jam cen­tram. Kā tā­lāk funkci­onēt pil­sē­tas vēs­tu­ris­ka­jam cen­tram? Vai ir iespē­ja­ma līdz­ās­pas­tā­vē­ša­na? Vai ir kāds drauds? Kas bū­tu jā­da­ra?

Sī­pols, kas vei­do īpa­šo vi­di

– Pro­tams, vēs­tu­ris­ka­jam cen­tram ir sa­vas īpa­šī­bas, kā­das nav jau­najam. Bet, iz­rā­dās, šīs īpa­šī­bas ir ļo­ti traus­las un ātr­i zau­dē­ja­mas. Ir par maz pa­zi­ņot, ka vēs­tu­ris­kais centrs ir ļo­ti no­zī­mīgs un vēr­tīgs, jo maz­pil­sē­tu vei­do­jo­šie fak­to­ri – si­lu­ets, aina­va, mē­rogs, de­ta­ļas, iz­rā­dās, ir arī jau­najam.
Viens no no­zī­mī­giem jē­dzie­niem ir "vie­ta". Par šo jē­dzie­nu kul­tū­ras man­to­ju­ma as­pek­tā ru­nā­jam jau sen. 20. gad­sim­ta 70. ga­dos fi­lo­zo­fis­ka­jos un laik­me­tī­ga­jos ar­hi­tek­tū­ras ap­ce­rē­ju­mos pa­rā­dī­jās tāds jē­dziens kā "bez­vie­ta", "bez­vie­tī­ba" – ar to sa­prot tā­das vie­tas, kas ne­pār­do­mā­tu dar­bī­bu re­zul­tā­tā ti­ka iz­nī­ci­nā­tas. Maz­pil­sē­tās tu­vu vēs­tu­ris­ka­jam cen­tram vai ie­grau­žo­ties ta­jā pa­rā­dī­jās pil­nī­gi jau­nas struk­tū­ras, kas nā­ca kā ga­ta­vi uz­stā­dī­ju­mi ar ga­ta­vu sa­vu auten­tis­ku­mu. Arī tam ir savs si­lu­ets, mērogs…
Sa­vu­kārt in­ter­na­ci­onā­lisms ar­hi­tek­tū­rā un vi­sa stan­dar­ti­zā­ci­ja, mil­zī­gie mē­ro­gi – tas tra­di­ci­onā­lo bī­dī­ja nost. No tā iz­riet jau­tā­jums: "Ko tā­lāk?"
Vis­pār­fi­lo­zo­fis­ka­jos ap­ce­rē­ju­mos past­āv arī kon­cep­ci­jas, kas jau­tā: "Kas ir tra­di­ci­onā­lā vi­de mūs­die­nās? Var­būt mūs­die­nu tra­di­ci­onā­lā vi­de ir ur­bā­nā?" Un – ko da­rīt ar vēs­tu­ris­ko, kas vei­do­jas sim­tiem ga­du un ra­da sa­vas īpa­šās sa­jū­tas? Ko da­rīt ar vēs­tu­ris­ko mē­ro­gu, kam nāk vir­sū šie jau­nie vei­do­ju­mi, kas arī ir it kā tra­di­ci­onā­li?
Maz­pil­sē­tā ir tāds fe­no­mens: tie, kas te dzī­vo­ju­ši un augu­ši, tie­cas prom, bet tie, kas dzī­vo­ju­ši lielā pil­sē­tā, sa­vu­kārt sap­ņo par dzī­vi maz­pil­sē­tā. Ie­mes­li, kā­dēļ rau­ties prom no maz­pil­sē­tām, nav ti­kai so­ci­āli eko­no­mis­ki. Iz­rā­dās, iemesli ir arī emo­ci­onā­li. Tā ir ne­kop­ta, ga­diem il­gi ne­sa­kār­to­ta vi­de, kas cil­vē­ku no­spiež, no­lais­tī­ba, ne­kop­tas de­ta­ļas. Ku­ram mūs­die­nās gri­bas tā­dā dzī­vot?
Bet vēs­tu­ris­kās ap­bū­ves priekš­ro­cī­bas mums ir jā­ap­zi­nās, lai tās aiz­stā­vē­tu. Pie­mē­ram, šis pa­tie­sums, kurš vei­do­jas vēs­tu­ris­kās maz­pil­sē­tās, ga­du des­mi­tiem, ga­du sim­tiem uz­slā­ņo­jo­ties – vie­nai ēkai uz ot­ras, pār­bū­vēm, fak­tū­rām, iz­mai­ņām, teh­no­lo­ģi­ju, rūp­nie­cī­bas, eko­no­mi­kas at­tīs­tī­bai. Šis sī­pols, kas vei­do īpa­šu vi­di, iedarbo­jas uz mū­su sa­jū­tām un vei­do emo­ci­onā­lo fo­nu. Da­žā­du pe­ri­odu uz­slā­ņo­ju­mi viens uz ot­ra, mēs pie­vie­no­jam vēl kaut ko – tas lai­mī­gā kār­tā vei­do tās priekš­ro­cī­bas, ku­ru nav jau­najam.

At­tīs­tī­ba, kas sa­bo­jā

– Ļo­ti no­piet­nas pār­mai­ņas maz­pil­sē­tu aina­vā ie­ne­sa elek­trī­ba – pa­rā­dī­jās ko­ka sta­bi. Tas bi­ja pir­mais ra­di­kā­lais aina­vas trans­for­mā­ci­jas brī­dis. Otrs – ko­ka ap­bū­vi daudz­viet no­mai­nī­ja ka­pi­tā­lis­ma uz­plauk­smes sim­bols – ķie­ģe­ļu un mū­ra ap­bū­ves, kas stip­ri at­šķī­rās no pā­rē­jā mē­ro­ga.
Ēkas un fa­sā­des, šķiet, pa­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­st­āv at­se­viš­ķi no ak­ti­vi­tā­tes. Kāds kaut ko pār­bū­vē, kaut ko mai­na – jum­tu vai lo­gu – mēs it kā dzī­vo­jam at­rau­ti no tā un bla­kus. Ēkas lai­ka gai­tā ie­gūst pa­ti­nu – kā jeb­kurš anti­kvārs priekš­mets. Tie ir no­brā­zu­mi, ne­glu­du­mi, da­žā­das pār­bū­ves, pār­vei­do­ju­mi. Un tas ne­ap­zi­nā­ti strā­dā uz mums un vei­do pa­tī­ka­mo vi­di, kas nav ste­ri­li per­fek­ta un sve­ša. Īpa­ši tā­da ir ko­ka ap­bū­ve.
Arī daudz­vei­dī­ba kā pre­tstats vien­mu­ļī­bai – ar ko­ka, mū­ra ēkām -, kas vei­do­ju­sies ga­du des­mi­tos. Arī de­ta­ļu daudz­vei­dī­ba, ne­vis ti­kai ar­hi­tek­to­nis­kā daudz­vei­dī­ba. Vie­nā brī­dī mēs at­ro­da­mies fak­ta priekš­ā – no­ti­cis ne­glāb­ja­mais un ēka ir sa­bo­jā­ta, kaut kas ir no­mai­nīts – ve­cā ēkā ielik­ti plast­ma­sas lo­gi. Tas pats no­ti­ka arī 20. gad­sim­ta pir­ma­jā pu­sē.
Maz­pil­sē­tas vi­di vei­do ko­ka un mū­ra ēku līdz­ās­pas­tā­vē­ša­na. Tie ir da­žā­di ma­te­ri­āli, bet ko­pu­mā ār­kār­tī­gi har­mo­nisks vei­do­jums. Mū­ra ēkas maz­pil­sē­tā mēs uz­tve­ram kā skul­ptū­ras, tās šķiet sta­bi­las. Kopš esam ap­zi­nā­ju­šies, ka ir ķie­ģe­ļu ar­hi­tek­tū­ra, krā­so­jums – esam iegu­­vu­ši pil­nī­gi ci­tu ska­tī­ju­mu uz Lat­vi­jas maz­pil­sē­tas ar­hi­tek­tū­ru un ielas aina­vu. Sa­vu­kārt ko­ka ēkām ir tāds pa­kār­tots stā­vok­lis, jo vien­kār­šāks vē­ro­tājs sa­ska­ta pā­rāk daudz šo ko­ka ēku… Tās bie­žāk, āt­rāk cieš, vai­rāk ir slik­tā­kā stā­vok­lī. Tā­dēļ va­ja­dzē­tu tiem, kas dar­bo­jas kul­tū­ras man­to­ju­ma jo­mā un strā­dā ar sa­bied­rī­bu, at­rast to līdz­sva­ru – arī maz­pil­sē­tās – ka ko­ka ēka nav slik­tā­ka par mū­ra ēku.
Ja bla­kus no­liek mū­ra ēku un ķie­ģe­ļu ēku, mēs it kā re­dzam, ka izceļas ķie­ģe­ļu ēka. Ko­ka ēkā sa­vu­kārt var būt iz­cils in­ter­jers, de­ta­ļas. Da­žas ēkas jau ar sa­vu ar­hi­tek­tū­ru spē­lē no­zī­mī­gu lo­mu pat ār­pus maz­pil­sē­tas mē­ro­giem.

Cī­ņa ar liel­vei­ka­liem ir grū­ta

– Jaun­ajām struk­tū­rām ir jā­uz­liek ār­kār­tī­gi aug­stas pra­sī­bas – tām jā­būt ļo­ti kva­li­ta­tī­vām. Sva­rīgs ir to no­vie­to­jums un ci­ti fak­to­ri. Mēs va­ram ie­gūt aina­vu, ko var pār­vērst par iko­nu, ta­ču mums trau­cē kaut kā­da ļo­ti dār­ga, jau­na struk­tū­ra. Es ar to ne­gri­bu teikt, ka ne­var būt jau­nas struk­tū­ras. Es gri­bu teikt, ka tām ir jā­būt kon­tek­stā. Bet ļo­ti maz va­jag, lai iz­jauk­tu ielas aina­vu!
Man ļo­ti tuvs fo­to­at­tēls – Krust­pils, 100 met­ri maz­pil­sē­tas ielas – re­dza­ma vi­sas Lat­vi­jas pē­dē­jo simts ga­du vēs­tu­re ar­hi­tek­to­nis­kā un fi­lo­zo­fis­kā lī­me­nī! Un, in­te­re­san­ti, fo­to­grā­fam aiz­mu­gu­rē un bla­kus ir parasts mūs­die­nu liel­vei­kals ar stāv­lau­ku­mu – iz­grauz­tu ro­bu maz­pil­sē­tas ielas fron­tē.
Liel­vei­kals ir at­se­viš­ķa pro­blē­ma. Liel­vei­ka­li jā­bū­vē ār­pus cen­tra, bet otrs mo­ments – liel­vei­kals ar sa­vu ma­ģis­ko mag­nē­tis­mu no­sūc cil­vē­kus no vēs­tu­ris­kā cen­tra, un vi­ņi do­das uz tu­rie­ni, tā­dēļ zau­dē ma­zās bo­dī­tes, vei­ka­li­ņi cen­trā. Jē­kab­pi­lī ir pie­mērs, kā mē­ģi­nā­ju­ši "ci­vi­li­zēt" «Rimi» pa­šā pil­sē­tas cen­trā. Pa­ti vēl­me ir fan­tas­tis­ka un ap­svei­ca­ma! Tur pat var re­dzēt mē­ģi­nā­ju­mu ie­nest re­ģi­onā­las de­ta­ļas. Diem­žēl tā­lāk par tā­du "tor­ti" nav tikts… Bet tas ti­kai rā­da, cik ār­kār­tī­gi grū­ta ir cī­ņa un cik ļo­ti tai jā­ga­ta­vo­jas.

Brī­vī­bas lau­kums zu­dis?

– Lau­kums maz­pil­sē­tā ir emo­ci­onā­la kul­mi­nā­ci­ja. Brī­vī­bas lau­kums Tu­ku­mā at­bilst vār­dam "lau­kums", ar ko ap­zī­mē pla­šu­mu, re­pre­zen­tab­las ēkas. Maz­liet ļau­šos sub­jek­tī­vām pār­do­mām par šo lau­ku­mu šo­dien. Ma­nu­prāt, tas ir labs pie­mērs, kad maz­liet pār­mē­rī­gas lab­iekār­to­ša­nas ak­ti­vi­tā­tes pā­rāk sa­rež­ģī vi­di. Ma­nu­prāt, tas ir liels, blī­vi lab­iekār­tots skvērs. Ma­nu­prāt, šo­brīd Tu­ku­mam šis lau­kums ir zu­dis. Ir mai­nīts rel­jefs. Ma­nu­prāt, arī trans­por­ta kus­tī­bu ar daudz lē­tā­kiem pa­ņē­mie­niem var or­ga­ni­zēt; Lielā iela – ma­ģis­trā­le – to­mēr ir pār­cir­sta. Es do­mā­ju, ka lau­ku­mam cau­ri ir jā­laiž trans­ports. Tu­kum­nie­ki jau dro­ši vien la­bāk zi­na un ir iz­plā­no­ju­ši, ka trans­ports ir jā­no­vir­za ap­kārt, bet šī sa­jū­ta par ne­pār­trauk­tī­bu Liela­jai ielai bū­tu daudz da­bis­kā­ka, ja ne­bū­tu šo gran­di­ozo pār­mai­ņu.
(Pēc I. Dir­vei­ka uz­stā­ša­nās Tu­ku­ma mu­ze­ja di­rek­to­re Ag­ri­ta Ozo­la piebil­­da: "1995. ga­dā mums pa­šiem li­kās, ka Brī­vī­bas lau­ku­ma iz­bū­ve ir va­roņ­darbs. Ta­gad va­ram pa­ska­tī­ties uz to ci­tā­di." – Aut.)

Cik sva­rī­gas ir de­ta­ļas

– Nor­vē­ģi­jā ir spe­ci­āla pro­gram­ma – strā­dā ar iekš­pa­gal­miem. Dau­dzi iekš­pa­gal­mi maz­pil­sē­tās ir at­vēr­ti, pie­eja­mi pub­li­kai. No vie­nas pu­ses, iekš­pa­gal­mos vei­do­jas in­tī­mā­ka at­mo­sfē­ra. Bet, no ot­ras pu­ses, tie ir pie­eja­mi sa­bied­rī­bai. ﾊis jau­tā­jums ir pa­laists paš­plūs­mā – re­ti ku­rā maz­pil­sē­tā ir no­piet­na pro­gram­ma, lai do­mā­tu par iekš­pa­gal­mu ar­hi­tek­tū­ru, tā­dēļ daudz kas pa­zūd. Bet iekš­pa­gal­mos var at­rast īs­tas pēr­les! Diem­žēl mums nav lai­ka, iekš­pa­gal­mi jā­glābj pa­ra­lē­li fa­sā­žu, pa­rā­des pro­gram­mai, ci­tā­di iekš­pa­gal­mos daudz kas var iz­zust.
Ļo­ti sva­rī­gi ap­zi­nā­ties ap­za­ļu­mo­ju­mu in­ten­si­tā­ti, iz­kār­to­ju­mu, vēs­tu­ris­ki vei­do­to blī­vu­mu. Ana­li­zē­jot vēs­tu­ris­kos at­tē­lus, fak­tis­ki iz­pē­tīt, kas kon­krē­ta­jā maz­pil­sē­tā ir rak­stu­rī­gā­kais – stā­dī­ju­mi, kas apzināti projektēti…
Tā­pat tā­das de­ta­ļas kā žo­gi! Sva­rī­gi ap­zi­nā­ties kon­krē­tai maz­pil­sē­tai rak­stu­rī­gos žo­gus un ci­tus ele­men­tus.
Ne­skai­tā­mi at­tē­li Tu­ku­mā rā­da bru­ģi. Un bru­ģis nav vien­kār­ši ak­me­ņu krā­vums. Mēs re­dzam šo rak­stu, tek­nes u.tml. Do­mā­ju, ka ne­va­ja­dzē­tu kaut­rē­ties at­griez­ties pie bru­ģa ielas se­gu­mā. As­falts, ku­ru bi­ja spies­ti likt ielās, ku­ras in­ten­sī­vi lie­to tū­ris­ti – tas ir zau­dē­jums.
Darbs pie in­di­vi­du­ālām ēci­ņām pra­sa īpa­šu rū­pī­bu. Var būt la­ba gri­ba, bet ne­pa­reizs ma­te­ri­āls. For­mas, de­ta­ļas ir at­da­ri­nā­tas, iz­man­to­jot re­ģi­onā­los or­na­men­tus, ta­ču ma­te­ri­āls nav pa­rei­zais, tā­dēļ re­zul­tāts ir krop­līgs.. Pie­mē­ram, it kā ir no­ti­ku­si res­tau­rā­ci­ja, bet re­zul­tā­tā ne­kas nav pa­li­cis no ori­ģi­nā­la. Ko­mer­ci­ja pār­i vi­sam – iz­nī­ci­na ēku. Bet īpaš­­nieks ir lepns!
Pē­dē­jo 15 ga­du do­mā­ša­na – vi­de ir sa­kop­ta, viss sa­kār­tots, vi­si ap­mie­ri­nā­ti – iz­ņe­mot kul­tū­ras man­to­ju­ma ko­pē­jus. Pie­mērs: ēka ir sa­kop­ta, iegu­l­dī­ta liela nau­da, ielik­ti jau­nie lo­gi, ran­ni­las jumts, ierī­kots jum­ta lo­dziņš; bet – ori­ģi­nāls ir zau­dēts! Tā­dēļ 21. gad­sim­ta sā­ku­ma cil­vē­ku uz­de­vums – jā­prot pa­ma­tot, kā­dēļ mums šķiet, ka šis pie­mērs ir krop­līgs. Jo – viss ta­ču ir sa­kopts!