Jau tūdaļ pēc lietussargu revolūcijas un arī pēc Kalvīša demisijas bija skaidrs – pretsitiens sekos. Pietika paraudzīties Kalvīša atvadu smīnā un paskatīties, cik nenoteikti un izvairīgi par KNAB darbiem izsakās Valsts prezidents. Bija sagaidāms – tiks darīts viss, lai apturētu sprādzienam līdzīgo koruptīvo darījumu atklāšanas vilni. KNAB darbošanās Rīgas domē pat draudēja izjaukt tik labi sakārtoto vietu sadalījumu pie varas siles…
Reti kurš atzīs, ka materiālās pasaules labumi viņam šķiet vilinošāki, nekā garīgais baudījums. Cilvēkam lielākoties taču gribas būt mazliet gudrākam un mazliet garīgākam, cēlākam. Tomēr arī cilvēkam ir jāēd, jādzer, jāguļ – jāapmierina savas primārās vajadzības, un, kā jau cilvēkam, viņam ir vēl arī daudz citu neskaitāmu vajadzību un vēlmju. Un – nauda ir viens no universālākajiem līdzekļiem, kas to visu it kā var apmierināt. Ja neizjūti spiedīgo naudas trūkumu – noteikti esi nosvērtāks un apmierinātāks ar dzīvi!
Nobeigumam tuvojas kārtējais mācību gads. Starpbrīžos skolu gaiteņos valda kņada. Daļa audzēkņu ar nepacietību gaida pēdējo mācību dienu, jo zina, ka pēc tam viņus sagaida bezrūpīga vasara un ar to saistītie prieki, bet citiem sejās – rūpes un spriedze, jo klāt ir eksāmenu laiks.
Tas, ka cilvēki prot glabāt savus, bet, jo sevišķi – otra cilvēka uzticētos noslēpumus, aizvien tiek uzskatīts par goda lietu. Taču šoreiz gribas padomāt par to, ka nereti ir lietas, par ko tikai sakām – tas ir noslēpums, tas ir biznesa un, dievs vien zina, kāds vēl noslēpums, bet patiesībā…
Stāsta – neesot pareizi sēt tautā paniku, iesakot dzīvot taupīgāk, kā to izdarījis ministrs Slakteris, taču kā vajadzētu rīkoties? Redzot, ka dzīve aizvien vairāk atgādina plēšanos ap pustukšu sili vai varbūt – grimstošu kuģi? Ne tikvien Latvijā, bet visā pasaulē kopaina nav iepriecinoša – Ķīnā zemestrīce, Mjanmai draud jauna viesuļvētra, Floridā liesmo meži, Barselonā jau pusgadu trūkstot dzeramā ūdens – to pilsētai par labu naudiņu pieved kuģos; Latvijā, eh, Saeima visticamāk neatbalstīšot tautas rosinātos grozījumus pensiju likumā…
Tādu dīvainu – pacilājošu un vienlaikus arī nomācošu – sajūtu laiks. Pretrunīgs. Nu, gluži kā mēs paši? Kārtējie svētki, atceres vai piemiņas dienas, un…
Šorīt, dodoties ikrīta pastaigā pa mežu, gribēju apciemos "savu" mazo zalktīti, kas vienmēr sauļojas pie egles saknēm vientuļa, klusa strautiņa malā. Taču šorīt – nekā… Mazo čūskulēnu pamanīju pussolīti tālāk – nedabiskā pozā sastingušu, ar vēderiņu uz augšu… Strautiņš turpināja jautri burzguļot, zeltaini mirdzēja pureņu dzeltenās actiņas, egle stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidusi savas sargājošās zaru rokas… Es zinu, ka rīt ir svētki – Mātes diena! Zinu, ka jāpateicas par ikvienam mums doto dzīvību, taču… šodiena man sanāk tāda skumja. Šodien man vēl un vēlreiz jādomā ne tikai par dotajām, bet arī atņemtajām dzīvībām…
Pastāv teorija, ka mūsu taustāmā pasaule – tās notikumi, vēsture, likteņi – nav vienīgā realitāte, ka ir neskaitāmas šīs pasaules paralēlās versijas, ka katrs jauns notikums, izvēle rada citu vēstures ritējumu. Šī teorija reizēm tiek apspēlēta arī zinātniskās fantastikas žanra filmās, kur galvenais varonis nokļūst paralēlajā pasaulē un viņam ir tā unikālā iespēja palūkoties, kāda būtu viņa dzīve, ja konkrētā situācijā viņš būtu izvēlējies rīkoties citādāk. Piemēram, ja viņš nebūtu piedzēries, braucis ar auto, cietis avārijā un sadauzījis galvu… Varbūt viņš būtu ģēnijs un miljonārs vienlaicīgi!? Tomēr cilvēces eksistences traģisms slēpjas faktā, ka mēs tā arī ne kad neuzzināsim: kā būtu, ja būtu?
Lai arī žurnālistiem, tāpat kā daudzu citu profesiju pārstāvjiem, no divām brīvdienām pagājušajā nedēļā un vienas šajā nebija ne miņas, svētku sajūta sirdī un garā bija noteikti. No ziedošajām puķēm dārzos un kokiem, no tā, ka varēja pastrādāt dārza, ka uznāca pirmais pērkons un nu pavisam droši var sēdēt zemē… Un, protams, Neatkarības dienai par godu varēja skatīties koncertus televīzijā un kultūras namā, varēja baudīt pavasari un sasmelties spēkus priekšdienām. Jo nākamie svētki taču būs tikai pa Jāņiem…
Lapu plaukšanas mēnesis maijs sākas ar brīvdienām. Kalendārs vēsta, ka mēneša pirmā diena ir Darba svētki un mūsu valsts Satversmes sapulces sasaukšanas diena, bet svētdiena, 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas diena. Tā kā valsts svētki šoreiz ir svētdienā, par brīvdienu pasludināta arīdzan nākošā, pirmdiena.
Savādas sajūtas pārņem, ja ieskatāmies veikalu piena produktu plauktos. Svaigpiena, kefīra cenas ir astronomiskas, lai neteiktu vairāk! Ir stipri vien jāpiedomā, ko un cik drīkstam atļauties iegādāties. Un tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās, ka zemnieki sūdzas – viņiem par saražoto pienu maksā augstākais 19 santīmus, un, pat ir gadījumi, kad vispār atsakās pienu pieņemt, jo, lūk, notiekot "maršruta optimizācija". Tajā pašā laikā, piemēram, pagājušajā nedēļā ap 19.00 lielveikalā «Rimi» kefīrs vairs nebija nopērkams. Turklāt tas ir pavasara laikā, kad uzdīgst pirmie zaļumi!
Nereti, īpaši pēc kādas asākas publikācijas, kādu partiju vai amatpersonu aizskaroša raksta nākas uzklausīt pārmetumu par strādāšanu kaut kādu "spēku" interesēs. Jā, kādas tad intereses žurnālists vai avīze kopumā aizstāv? Jautājums jau drīzāk tāds retorisks, atbildi nemeklējošs, jo tā jau jautātājam (visbiežāk – anonīmam) "zināma".
