Lai saprastu, kas ar to domāts, varu paskaidrot: runa šoreiz nebūs ne par kariem, ne dabas stihijām, ne epidēmijām. Runa ir par ”atlasi”, ko savas un citu bezatbildības, neapdomības, vieglprātības, vienaldzības un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ ”saregulējam” mēs – cilvēki – paši.
Viss paiet. Ai, gribētos cilvēkam būt Dabas valdniekam un laiku pa laikam laiku apturēt! Kaut uz vienu skaistu mirkli. Bet nekā! Laiks ir cilvēka prātam neaptverams lielums. Kā kosmoss. Kad un kur tas sācies un vai kādreiz beigsies, vienmēr paliks lielais noslēpums.
Ja ļaujas ilūzijai un interneta komentētāju vai sūdzamraidījumu pastāvīgās publikas izveidoto pasaulīti sāk uztvert kā pilnvērtīgu sabiedrības viedokļa atspoguļotāju, gandrīz vai dūša apskrienas.
Jau pagājis labs laiciņš pēc dabas katastrofas Šlokenbekas dzirnavu dīķī. Jāteic, ka tik lielu ekoloģisko
Jau svētdien, trinoties Kandavas svētku pasākumos un pēcāk ielūkojoties citu izklaižu aprakstos, sazin kāpēc
Saule pasauli nešķiro – tā vienādi apspīd visus. Gan ierēdni, kas birojā, aiz žalūzijām paslēpies.
Nav ko plēsties. Sabiedrībā ir vajadzīgi gan tie, kas spēj pakļauties augstākstāvošo rīkojumiem un nodrošināt
Pēdējo nedēļu notikumi novados un arī valstī vedina uz ļoti nopietnām pārdomām. Viss viens –
Iesākumā gribējās nedaudz pagausties par ”čupiņu veidotājiem” – par tiem, kuri katru dienu kā savu
Šonedēļ Rīgā satiekas dziesma, deja, folklora un orķestru mūzika. Ir sākušies XI Latvijas Skolu jaunatnes
Braucot uz Jaunpili, aiz Irlavas, Abavas ielejā, šogad ir bijušas divas reizes, kad gribējās apstāties,
Vasaras Saulgrieži jau aiz muguras, un Saule sākusi mērot ceļu lejup no Debesu kalna. Bet mēs laižam tālāk, iekrampējušies laika zirga krēpēs, cerībā, ka izdosies noturēties seglos.
