Un cilvēkiem…labs prāts?

Vienmēr jau var ērti visu novelt uz laikapstākļiem – tumsu, miglu un atkal tumsu, tāpat kā, nez, uz neīstajām mēness fāzēm, tomēr, šķiet, ka gaišo pirmssvētku noskaņu mazliet aptumšo kas cits. Pat ja gluži nav tā, ka prātu bez apstājas nodarbina lokālās un globālās politikas jautājumi, kaut kur jau pakausī tas tomēr viss sēž, un arvien absurdākās situācijas rada stresu, kas pat ja tieši nemanāms, tomēr – ir visur klātesošs.

Viens no šiem iemesliem jau teju četru gadu garumā, protams, ir karš Ukrainā, kuram, būsim godīgi, tieši starptautiskās sabiedrības kaut kāda neizprotama kusluma vai nespējas vienoties dēļ galu diemžēl arvien neredz. Kamēr Amerikas Savienotās Valstis, to vadība un jo īpaši prezidents Tramps turpina koķetēt ar slepkavnieciskās krievijas vadoni Putinu, izmantojot šo situāciju, pa malu malām lien laukā interneta troļļi un krievijas ietekmes aģenti, kas kļūst arvien skaļāki un pamanāmāki. Neticat? Pamēģiniet uzrakstīt ko atbalstošu par Ukrainu, piemēram, sociālajos tīklos. Viņi būs klāt kā tādi kaitēkļi uz tumsā iedegtu lampiņu un centīsies viens otru pārspēt gan Ukrainas, gan mūsu pašu valsts nomelnošanā, kā arī ”veco labo padomju laiku” slavināšanā. Maigākais variants – žēlošanās par to, ka, redz, “mūsu bērniem nav ko ēst“ – “kāpēc tad ziedojam Ukrainai?”! Bet ir arī tādi, kas nekautrējas gānīties pēc pilnas programmas gan par ”sliktajiem ukraiņiem”, gan par to, ka “labāk jau nesprēgāt“, ja negribam karu pie mums Latvijā, neaizmirstot iepīt arī to, ka Latvija, protams, ir “neizdevusies valsts“, kurā ”viss ir slikti”… Tam savukārt paralēli un it kā nemanāmi laika līnijā slīd stāstiņi par to, ka krievija jau nebūt nav tik slikta un ka padomju laikos, lūk, tad gan viss bija labi un rožaini. Dzīve labāka, cilvēki jaukāki un tā tālāk un tā joprojām…

Tas, kas šajā situācijā skumdina visvairāk, ka arvien vairāk tajā visā redz mūsu pašu līdzcilvēkus – līdzskrējējus, kas jau pavisam nekautrīgi un savā vārdā tam sparīgi arī piebalso. Paši acīmredzot ir pārliecināti, ka ir visu  “rūpīgi izdomājuši”, nevis no malas kā ietekmēti. Un jo vairāk šādu ietekmēto sekotāju, jo vairāk diemžēl mainās noskaņa arī kopuma. Kļūst patiesi baisi par to, vai galu galā tā sauktā Rietumu sabiedrība Ukrainu tomēr nenodod arī pie mums, Latvijā. Katrā gadījumā, šķiet, ka Trampa nekautrīgie mēģināji uzspiest “mieru“, kas patiesībā būtu Ukrainas kapitulācijas plāns, bija taustīšanās tieši šajā virzienā, no sērijas – bet varbūt izdosies!? Minēt to, kāpēc viņš tā dara, – vai ir ko Putinam parādā vai vienkārši…vecuma marasms –, neuzņemos… Bet tas, ka tā viņa paustā netaisnības tumsa pasaulē izplatās, ir fakts…

Tādas, lūk, tumšas pārdomas tumšā laikā. Bet cerība ir – cerība par to, ka zem-galda vienošanās par pasaules kārtību šoreiz tomēr nenostrādās, cerība, ka saprāts it visur pasaulē un arī mūsu pašu valstī tomēr uzvarēs. Gaidām! Un ne tikai Ziemassvētku, bet arī mums visiem tik ļoti nepieciešamo saprāta balss, taisnīguma, cilvēcīguma brīnumu arī!